Milāna kļūst arvien grūtāk sasniedzama: mājokļu izmaksas pieaug straujāk nekā ienākumi

Milānas mājokļu tirgū vērojama neproporcionāla attiecība starp mājokļu izmaksām un ienākumu līmeni. Saskaņā ar Piekļūstamā mājokļu observatorijas (OCA) trešo ziņojumu, kas tika prezentēts 2026. gada aprīlī, grūtības apmaksāt dzīvesvietu vairs nav tikai īslaicīgs fenomens — tās ir kļuvušas par pastāvīgu strukturālu problēmu.

Pētījums norāda, ka dzīvošana Milānā tikai no nopelnītajiem ienākumiem kļūst aizvien sarežģītāka: mājokļa un transporta izmaksas var sasniegt pat 60 % no mēneša ienākumiem. Turklāt problēma jau sen ir pārsniegusi pilsētas administratīvās robežas un ietekmējusi visu Milānas aglomerāciju.

Milāna joprojām ir pievilcīgs darba un studiju centrs, tomēr tajā pašā laikā kļūst arvien grūtāk sasniedzama ikdienas iedzīvotājiem. Speciālisti brīdina, ka bez ilgtermiņa stratēģijas tas var radīt nopietnas sekas pilsētas sociālajam un ekonomiskajam līdzsvaram.

Cenu pieaugums pārspēj algu pieaugumu

2024. gadā mājokļu izmaksas turpināja palielināties:

• Nekustamā īpašuma iegādes cenas pieauga par 8,5%;
• Īres maksa palielinājās par 6,8%;
• Vidējā alga pieauga tikai par 4,2%, kas ir zem inflācijas līmeņa.

Vidējiem un zemiem ienākumiem situācija ir vēl grūtāka:

• Darba ņēmēju ienākumi palielinājās tikai par 3,7 %;
• Biroja darbinieku algas palielinājās par 2,6 %.

Dzīves dārdzība un ienākumu atšķirība arvien vairāk ietekmē spēju nomāt vai iegādāties mājokli. Kļūst arvien svarīgāki ģimenes ietaupījumi, radinieku atbalsts vai ārējā finansiālā palīdzība.

Īres tirgus kļūst nestabilāks.

Vidējā īres maksa Milānā sasniedza 201 eiro par kvadrātmetru gadā. Vienu laiku samazinās ilgtermiņa līgumu skaits un palielinās pagaidu un elastīgo īres veidu izmantošana.

Pat mājokļi ar "saskaņoto īres maksu", kas iepriekš tika uzskatīta par pieejamāku, tagad cenās tuvojas tirgus piedāvājumiem. Tā rezultātā šis instruments gandrīz zaudē savu sociālo funkciju.

Iedzīvotāju ienākumi polarizējas, mājokļu skaits samazinās

Milānas ienākumu struktūrā ir izteikta sociālā stratifikācija:

• Vairāk nekā puse nodokļu maksātāju pelna mazāk par 26 000 eiro gadā;
• Gandrīz trešdaļa pelna mazāk par 15 000 eiro.

Ņemot vērā iepriekš minēto, vidējais iedzīvotājs var atļauties arvien mazāku dzīves platību. Dažos gadījumos pieejamā platība kvadrātmetros jau ir zemāka par tirgū pieejamajiem minimālajiem mājokļu standartiem.

Mājokļu problēma kļūst ne tikai sarežģīta – daudziem tā faktiski pārvēršas neatrisināmā situācijā.

Milānas faktiskais iedzīvotāju skaits ir lielāks nekā oficiālais

Pētījuma viens no interesantākajiem atklājumiem bija atšķirība starp oficiālo iedzīvotāju skaitu un faktisko pilsētas iedzīvotāju skaitu.

Pamatojoties uz mobilo tālruņu datiem, analītiķi secināja, ka, lai gan oficiāli Milānā dzīvo 1,4 miljoni iedzīvotāju, pilsētā pastāvīgi dzīvo vairāk nekā 1,6 miljoni cilvēku. Šajā skaitā ir iekļauti studenti, pagaidu darbinieki un cilvēki, kuri nav oficiāli reģistrēti.

Tas rada papildu spiedienu uz īres tirgu, transportu un pilsētas pakalpojumiem.

Īstermiņa īre saasina krīzi

Pēc pandēmijas īstermiņa īres tirgus strauji pieauga. Arvien vairāk dzīvokļu tiek pārveidoti tūristu izmantošanai, kas samazina ilgtermiņa dzīvojamo platību piedāvājumu pilsētas iedzīvotājiem.

Pēdējo piecu gadu laikā:

• Ilgtermiņa īres daļa ir samazinājusies no 66% līdz 51%;
• Pagaidu un īstermiņa līgumi aizņem gandrīz pusi no kopējā tirgus.

No vienas puses, tas atspoguļo Milānas pieaugošo tūristu pievilcību, bet, no otras puses, palielina nestabilitāti tiem, kas meklē mājokli pastāvīgai dzīvei un darbam.

Viesnīcu infrastruktūras nepietiekama attīstība ir vēl vairāk palielinājusi slodzi privātajam mājokļu sektoram.

Mājokļu krīze izplatās ārpus Milānas.

Problēmas ar mājokļu pieejamību ir skārušas ne tikai pašu Milānu, bet arī kaimiņpilsētu metropoles zonu.

Pat pašvaldībās, kas ir cieši saistītas ar Milānu, īres cenas strauji pieaug. Daudzi iedzīvotāji pārceļas prom no centra, cenšoties samazināt izdevumus, taču ietaupījumi nav tik lieli transporta izmaksu dēļ.

Saskaņā ar pētījumu:

• Mājoklis un sabiedriskais transports var absorbēt 50–60 % no ienākumiem;
• Izmantojot automašīnu, šis īpatsvars dažreiz sasniedz 80 %.

Papildus finansiālajam slogam tas rada arī vides un infrastruktūras problēmas.

Nepieciešami visaptveroši pasākumi

Ziņojuma autori uzsver, ka mājokļu jautājums ir cieši saistīts ar sociālo politiku, pilsētplānošanu un darba tirgu.

Piepilsētu teritoriju pieredze norāda uz nepieciešamību pēc:

• saskaņošanas starp pašvaldībām;
• pilsētas aglomerācijas kopējas pārvaldības;
• mājokļu politikas integrēšanas ar sociālā atbalsta sistēmu.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta saiknei starp mājokļiem un nodarbinātību. Augstās dzīves dārdzības jau ietekmē uzņēmumu spēju piesaistīt un saglabāt darbiniekus. Tāpēc arvien vairāk tiek apspriesti pagaidu mājokļu risinājumi, kas saistīti ar nodarbinātību.

Nepieciešama ilgtermiņa stratēģija

Ziņojuma noslēdzošajā daļā mājokļi tiek uzskatīti par stratēģisku infrastruktūru, kas nepieciešama pilsētas ekonomiskajai konkurētspējai un sociālajai stabilitātei.

Eksperti uzskata, ka pieņemamai īres maksai nevajadzētu pārsniegt 100–110 eiro par kvadrātmetru gadā. Kad šis limits tiek pārsniegts, pat galvenie pilsētas darbaspēka pārstāvji, kas nepieciešami pilsētas darbībai, sāk just mājokļu tirgus spiedienu.

Pētījuma galvenā atziņa ir tāda, ka vairs nepietiek tikai ar problēmas diagnosticēšanu. Milānai nepieciešama ilgtermiņa un visaptveroša politika, kas apvieno mājokļu, transporta un nodarbinātības jautājumus visā pilsētas aglomerācijā.