Milāna kļūst arvien nepieejamāka: mājokļu izmaksas pieaug straujāk nekā ienākumi

Milānas mājokļu tirgū joprojām vērojama pieaugoša nelīdzsvarotība starp mājokļu izmaksām un ienākumu līmeni. Saskaņā ar Pieejamo mājokļu observatorijas (OCA) trešo ziņojumu, kas tika prezentēts 2026. gada aprīlī, grūtības apmaksāt mājokli vairs nav īslaicīga parādība — tās ir kļuvušas par pastāvīgu strukturālu problēmu.

Pētījums liecina, ka dzīvot Milānā tikai no nopelnītajiem ienākumiem kļūst arvien grūtāk: mājokļa un transporta izmaksas var sasniegt 60 % no mēneša ienākumiem. Turklāt problēma jau sen ir pārsniegusi pilsētas administratīvās robežas un ietekmējusi visu Milānas aglomerāciju.

Milāna joprojām ir pievilcīgs darba un studiju centrs, taču vienlaikus tā kļūst arvien nepieejamāka parastajiem iedzīvotājiem. Eksperti brīdina, ka bez ilgtermiņa stratēģijas tas varētu nopietni ietekmēt pilsētas sociālo un ekonomisko līdzsvaru.

Cenu pieaugums apsteidz algu pieaugumu

2024. gadā mājokļu izmaksas turpināja pieaugt:

• Nekustamā īpašuma iegādes cenas pieauga par 8,5%;
• Īres maksa pieauga par 6,8%;
• Vidējā alga pieauga tikai par 4,2%, kas ir zem inflācijas līmeņa.

Vidējiem un zemiem ienākumiem situācija ir vēl sliktāka:

• Darba ņēmēju ienākumi pieauga tikai par 3,7 %;
• Biroja darbinieku algas pieauga par 2,6 %.

Dzīves dārdzības un ienākumu atšķirība arvien vairāk ietekmē spēju īrēt vai iegādāties mājokli. Arvien svarīgāki kļūst ģimenes uzkrājumi, radinieku palīdzība vai ārējs finansiāls atbalsts.

Īres tirgus kļūst mazāk stabils.

Vidējā īres cena Milānā sasniedza 201 eiro par kvadrātmetru gadā. Vienlaikus samazinās ilgtermiņa līgumu skaits un pieaug pagaidu un elastīgu īres veidu skaits.

Pat mājokļi ar tā saukto "saskaņoto īres maksu", kas iepriekš tika uzskatīta par pieejamāku, tagad cenas ziņā tuvojas tirgus piedāvājumiem. Tā rezultātā šis instruments praktiski zaudē savu sociālo funkciju.

Iedzīvotāju ienākumi polarizējas, mājokļu skaits sarūk

Milānas ienākumu struktūra demonstrē spēcīgu sociālo stratifikāciju:

• Vairāk nekā puse nodokļu maksātāju nopelna mazāk nekā 26 000 eiro gadā;
• Gandrīz trešdaļa – mazāk nekā 15 000 eiro.

Ņemot vērā iepriekš minēto, vidusmēra iedzīvotājs var atļauties arvien mazāku dzīvojamo platību. Daudzos gadījumos pieejamā platība kvadrātmetros jau ir zemāka par tirgū pieejamajiem minimālajiem mājokļu standartiem.

Mājokļu problēma kļūst ne tikai sarežģīta – daudziem tā faktiski pārvēršas neatrisināmā situācijā.

Milānas faktiskais iedzīvotāju skaits ir lielāks nekā oficiālais

Viens no interesantākajiem pētījuma atklājumiem bija atšķirība starp oficiālo iedzīvotāju skaitu un faktisko pilsētas iedzīvotāju skaitu.

Pamatojoties uz mobilo tālruņu datiem, analītiķi secināja, ka, lai gan Milānā oficiāli dzīvo 1,4 miljoni iedzīvotāju, pilsētā pastāvīgi dzīvo vairāk nekā 1,6 miljoni cilvēku. Šajā skaitā ir iekļauti studenti, pagaidu darbinieki un cilvēki, kuri nav oficiāli reģistrēti.

Tas rada papildu spiedienu uz īres tirgu, transportu un pilsētas pakalpojumiem.

Īstermiņa īre saasina krīzi

Pēc pandēmijas īstermiņa īres tirgus sāka strauji augt. Arvien vairāk dzīvokļu tiek pārveidoti tūristu segmentam, kas samazina ilgtermiņa mājokļu piedāvājumu pilsētas iedzīvotājiem.

Pēdējo piecu gadu laikā:

• Ilgtermiņa īres īpatsvars ir samazinājies no 66% līdz 51%;
• Pagaidu un īstermiņa līgumi ir aizņēmuši gandrīz pusi no tirgus.

No vienas puses, tas atspoguļo Milānas pieaugošo tūristu pievilcību, bet, no otras puses, palielina nestabilitāti tiem, kas meklē mājokli pastāvīgai dzīvošanai un darbam.

Viesnīcu infrastruktūras nepietiekamā attīstība ir vēl vairāk palielinājusi slodzi privātajam mājokļu fondam.

Mājokļi krīze izplatās ārpus Milānas.

Problēmas ar mājokļu pieejamību ir skārušas ne tikai pašu Milānu, bet arī kaimiņpilsētas metropoles zonā.

Pat pašvaldībās, kas ir labi savienotas ar Milānu, īres cenas strauji pieaug. Daudzi iedzīvotāji pārceļas tālāk no centra, cenšoties samazināt izdevumus, taču ietaupījumi nav tik ievērojami transporta izmaksu dēļ.

Saskaņā ar pētījumu:

• Mājoklis un sabiedriskais transports var absorbēt 50–60 % no ienākumiem;
• Izmantojot automašīnu, šī daļa dažkārt sasniedz 80 %.

Papildus finansiālajam slogam tas rada papildu vides un infrastruktūras problēmas.

Nepieciešami visaptveroši pasākumi

Ziņojuma autori uzsver, ka mājokļu jautājums ir cieši saistīts ar sociālo politiku, pilsētplānošanu un darba tirgu.

Piepilsētu teritoriju pieredze liecina par nepieciešamību pēc:

• koordinācijas starp pašvaldībām;
• pilsētas aglomerācijas kopīgas pārvaldības;
• mājokļu politikas integrācijas ar sociālā atbalsta sistēmu.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta saiknei starp mājokļiem un nodarbinātību. Augstās dzīves dārdzības jau ietekmē uzņēmumu spēju piesaistīt un noturēt darbiniekus. Tāpēc arvien vairāk tiek apspriesti pagaidu mājokļu risinājumi, kas saistīti ar nodarbinātību.

Nepieciešama ilgtermiņa stratēģija

Ziņojuma noslēdzošajā daļā mājokļi tiek uzskatīti par stratēģisku infrastruktūru, kas nepieciešama pilsētas ekonomiskajai konkurētspējai un sociālajai stabilitātei.

Eksperti uzskata, ka pieejamai īres maksai nevajadzētu pārsniegt 100–110 eiro par kvadrātmetru gadā. Kad šī robeža tiek pārsniegta, pat galveno profesiju pārstāvji, kas nepieciešami pilsētas funkcionēšanai, sāk tikt spiesti pamest mājokļu tirgu.

Pētījuma galvenais secinājums ir tāds, ka vairs nepietiek tikai ar problēmas analīzi. Milānai ir nepieciešama ilgtermiņa un visaptveroša politika, kas apvieno mājokļu, transporta un nodarbinātības jautājumus visas pilsētas aglomerācijas līmenī.